Patriotisms avansā

Patriotisms avansā (kaut kad pirms 2014.gada 18.novembra tapis rakstiņš, subjektīvs, personīgs autora viedoklis) ========== Ievada vietā Patriotisms ir sociālā izjūta, kuras pamatā ir dzimtenes mīlestība, spēja savas personiskās intereses pakļaut tautas/valsts/nācijas/kolektīva interesēm. Patriotisms nav iespējams bez lepnuma par dzimteni, kultūru, ekonomiskajiem un cita veida sasniegumiem. Patriotisms noteikti ir arī vēlme saglabāt identitāti – pilsonisko, etnisko. Patriotisma t.s. ģenētiskie avoti ir dzīve noteiktā teritorijā, kultūrā, etniskajā un valodas vidē. Patriotisms ir emocionāls pārdzīvojums. Katram cilvēkam ir savi priekšstati par patriotismu. Mūsdienās veidojās jauns patriotisma tips: rases, konfesijas, civilizācijas. Var runāt par globālo patriotismu. Katrs cilvēks pats izvērtē, vai ir patriots. Patriotismam ir dažādi veidi: etniskais patriotisms, impēriskais, valstiskais. Sastopams jēdziens – ultrapatriots. Fašisti tiek uzskatīti par ultrapatriotiem. Patriotisms veicina atbildību par valsti. Bez patriotisma nav atbildības par māju, par bērniem, vecākiem, kultūru. Cilvēkam bez patriotisma nav sava zeme. „Pasaules pilsonis” ir cilvēks bez savas zemes, savām mājām. Savas tautas mīlestība ir dabiska jūta, kuru var izkropļot. Tas ir tas pats, kas Dieva mīlestība, kuru arī var izkropļot. Patriotisma attīstībai ir daudz kopēja ar vēsturē sastopamajām sociāli politiskajām tendencēm un sabiedrības dzīves formātiem. Tāpēc nākas sastapties ar pilsētu patriotismu (antīkajā sab.), kristiānisma patriotismu, buržuāzisko patriotismu. Tiek uzskatīts, ka nacionālisms un patriotisms ir sinonīmi. Patriotismu nevar apvienot ar naidu pret citām tautām. Ļevs Tolstojs patriotismu uzskatīja par kaut ko rupju, kaitīgu, apkaunojošu un muļķīgu, bet galvenais – netikumisku. Tāds viedoklis viņam bija tāpēc, ka patriotisms izraisa karu un kalpo valsts tirānijai. Viņaprāt krievu tautai patriotisms nepiemīt. Vispār vienkāršajai tautai patriotisms ir svešs, vienkāršā tauta pat naidīgi var izturēties pret patriotismu. Tolstojs mīlēja citēt Samuelu Džonsonu: „Patriotisms ir nelieša pēdējais patvērums” (Patriotism ir the last refuge of a scoundrel). Samuels Džonsons to teica 1775.gada 7.aprīlī. Izteikums tika publicēts 1791.gadā. Samuel Johnson (1709-1784) – angļu literatūras kritiķis, valodnieks, dzejnieks." ============ Ar ko lai sāk? Vienotas valsts definīcijas nav, ir vairākas versijas, interpretācijas, tomēr, ja, piemēram, ieklausās Wikipedia vai mazliet padarbina iztēli, tad ir skaidrs, ka „valsts” ir noteiktā teritorijā dzīvojošās sabiedrības organizēta pārvaldības sistēma. Šī sistēma, protams, var būt dažāda – atkarībā no ģeogrāfiskās atrašanās vietas, dabas resursiem, etniskā sastāva, vēstures, bet nu pamatprincips ir viens – vara šajā sistēmā ir monopolizēta kaut kādas vienas vai vairāku organizāciju rokās (priekšā var būt karalis, vietvaldis, mērs, dajebkas), lai sabiedrība, kas dzīvo šajā teritorijā, dzīvotu saticīgi, godīgi saskaņā ar sistēmas ietvaros definētiem un visu interesēm vienlīdz sabalansētiem noteiktiem noteikumiem (likumiem), un būtu aizsargāta – gan no slimībām, gan no laika apstākļu dēļ radītajām sekām – bada, gan no militāriem konfliktiem. Vēsturiski valsts veidojās centralizētas izmaksu samazināšanas dēļ. Tas notika tādu jautājumu ziņā kā drošība, tiesiskums, veselība, starptautiskā aizsardzība utt., citiem vārdiem sakot - lai dažādo nozaru pārstāvjiem nebūtu katram jāalgo atsevišķi karavīri, ārsti, juristi nepatikšanu un konkurences apstākļos, lai bankas būtu drošas, lai citu valstu sirotāju iebrukumu gadījumā būtu iespējas kopīgiem spēkiem tos visus izraidīt utt. Protams – kaut kur tur visur ir etniskais faktors (valoda, rase), reliģiskais faktors, sociālais (ģimene, hierarhiskais faktors utt.) utt., tomēr pamatā valsts divi stūrakmeņi ir ekonomika un drošība. Centralizētajam pārvaldes aparātam, protams, katra nozare, cunfte, ģilde utt. izvirzīja spēcīgākos pārstāvjus, lai tie pēc iespējas sekmīgāk varētu aizstāvēt to intereses, izkaulēt, vienoties par labākiem nosacījumiem. Un tam visam, protams, bija no kaut kā jāeksistē, tāpēc bija vienošanās par to, ka gan atsevišķās nozares pārstāvji (tirgotāji, amatnieki, mediķi, jūrnieki, augstdzimtie uc.), gan ikviens sabiedrībā dzivojošais maksās drošības un attīstības nodevas. Ja bija bada gadi, nodevas samazināja. Ja bija bagatīgas ražas gadi, nodevas saglabāja vai palielināja. Pārsvarā šis viss regulējās pats par sevi, jo tiklīdz kādai no nozarēm kaut kas nepatika, tā bija streiki, atteikšanās sadarboties, bet tā kā nozares ir savstarpēji saistītas, tad to ātri vien centās noregulēt. Protams, ka fonā tam visam bija bagāto alkatības rezultātā radusies nabadzība, bet motivēja vēlēšanās izdzīvot. Un arī tas, ka alternatīvu īsti nebija. Kas ir mūsdienās? Mūsdienās dajebkur uz planētas ZEME ir apmēram tāda pati sistēma kā tolaik, centralizētās un monoplizētās varas pārvaldes formas, protams, ir dažādas – kaut kur vēl ir monarhija, kaut kur ir demokrātija visādās formās, komunisms utt. Un tāpat JEBKURAS VALSTS svarīgākie apstākļi ir ekonomika (konkurētspēja, ražošanas attīstība, izglītība) un drošība (iekšējā un ārējā). Klāt gan ir nākusi milzīga varas iekārtas birokratizācija, tātad būtiski salīdzinoši svarīgāks ir arī tiesiskums. Un to visu lietu pārvaldi, attīstīšanu, uzraudzību kopumā sauc par politiku, bet starptautiskā līmenī par ģeopolitiku. Skaidrs, ka joprojām visu nosaka ģeogrāfiskā atrašanās vieta, resursi (ieskaitot cilvēkresursus) un vēsture, bet attiecībā uz Latviju kā uz valsti, kā uz sistēmu, kas pilda savus uzdevumus attiecībā uz visu savu iedzīvotāju iespējam labāko sabalansēto attīstību, man ir savs viedoklis, kurš nebūt nav tas labākais. Skaidrs, ka daudz ko nosaka vēsture. Un mums tiešām nav klājies viegli – visi, kam nebija slinkums, mūs nepārtraukti iekaroja, paverdzināja, darīja pāri. Bet 1991.gadā šī teritorija un tās iedzīvotāji atguva savu 1918.gada 18.novembrī pasludināto neatkarību un nosaukumu „Latvija”. Un kas notika tālāk? Pie varas nonāca un kopējo kasi savāca postpadomijas hameleoni, kurmji un nelieši, kuriem nav nekad bijušas domas par kaut ko patiesi valstisku, konkurētspēju, attīstību, patriotismu veicinošu. Tad notika "jaunās valsts veidošana", kur tika sistemātiski tukšota valsts kase un pielāgoti likumi, uzpirkti, mainīti cilvēki atbildīgajos amatos, pilnībā uzbūvējot faktiski parodiju par tiesisku, demokrātisku, drošu, sociāli un visādi citādi attīstītu un taisnīgu valsti. Ikvienam nav noslēpums par naudas lomu politikā, bet, ja daži ir izveidojuši var teikt astoņkāji, zirnekļu tīklu, kurā īso darbu fonā notiek nepieciešamo darbību imitācija, bet neviens nekad no tā astoņkāja nav bijis sodīts, tad ir absolūti loģiski apgalvot, ka mūsu politiskā sistēma ir vienkāršs biznesa projekts, kurā, protams, ārējo faktoru ietekmē (NATO, ES, ASV, Krievija u.c.) reizēm notiek "rokādes" un spēlētāju maiņas, bet kopumā nekas netiek darīts valsts kā sistēmas reputācijas atjaunošanā. ====== Nelielai atkāpei. Kāds interesants viedoklis no interneta plašumiem. Kad vēroju, kas notiek ideoloģijas jomā Latvijā, nāk prātā veca padomju laika anekdote par to, ka sabrukusi kāda sociālisma celtne un tad tiesas priekšā tiek saukts ķieģelis, grants un cements, jo no tiem ir bijusi veidotā sabrukusī ēkas siena. Ķieģelis un grants sevi attaisno, jo pierāda, ka to parametri atbilst apstiprinātajiem standartiem. Par vainīgo tiek pasludināts cememnts, neskatoties uz to, ka tas brēc: "Es neesmu vainīgs! Es tur vispār nebiju klāt!" Līdzīgi šodien ir ar nacionālismu. Latviešu nacionālisti pēc tā sauktās "dziesmotās revolūcijas" pie varas Latvijā nav bijuši nevienu dienu, bet latviešu nacionālisti un latviešu nacionālisms tiek vainots visos valdošā režīma noziegumos pret latviešu tautu un Latvijas valsti. Latviešu nacionālistu izveidotā nacionālas valsts aizsākuma Pilsoņu kongresa darbība ar čekas aģentu un provokatoru palīdzību tika sāķelta un likvidēta jau deviņdesmitajos gados. ( Izskatās, ka to jau visi ir aizmirsuši) Tagadējo valsti izveidoja tie paši LPSR Augstākās padomes deputāti, pārkrāsojušies komunisti, kuriem ar nacionālismu nav nekā kopēja. Lai izskatītos, ka mūsu valsts pārvaldē ir pārstāvēti visi politiskie spēki, viņi izveidoja arī savus "nacionālistus" TB/LNNK partijas izskatā, kurā iesaistījās arī šķeltnieki no Pilsoņu kongresa, kuri tur savu "darbu" bija jau padarījuši. Protams, ka šiem nacionālistu lomu tēlojošajiem klauniem ar īstu nacionālismu nav nekā kopēja. Tieši pretēji, viņi ar savu tukšo vāvuļošanu un miegaino sēdēšanu Saeimā diskreditēja nacionālismu tautas acīs. Jo tālāk, jo trakāk. Ar laiku nacionālo vāvuļošanu ir pārņēmušas visas režīma izveidotās "latviskās" partijas. Nu jau pat "Vienotība" sevi dēvē par nacionalu partiju. Un, pats interesantākais ir tas, ka mērķtiecīgi ir izveidota ļoti īpatnēja opozīcija šim "nacionālismam".Īpatnēja tādēļ, ka šī opozīcija nevis norāda uz nacionālistus tēlojošo ākstu partiju rīcības neatbilstību nacionālisma ideoloģijai, bet gan ar idiotu netlaidību apgalvo, ka pie visa ir vainīgs tieši latviešu nacionālisms un latviešu nacionālisti. Un viltusnacionālistu piekopto prettautisko politiku un pastrādātās nejēdzības izmanto kā ērtu pamatojumu šim viedoklim. Tā ir kolosāla tautas maldināšana!!! Nu jau latviešu "fašistus",nacionāļus, sauktus par "naciķiem" un nacionālisma ideoloģiju kopumā lamā ne tikai propogandas apdullinātie krievi, bet arī paši latvieši. Tomēr, acīm redzot, ar to vēl tiem aizkulišu režisoriem nav gana.Vajag iznīcināt ne tikai latviešu nacionālismu ( tas jau ir gandrīz iznīcināts), bet arī visu latvisko un pašus latviešus kā tautu. Tāpēc tagad uzsākta latviešu kā tautas nomelnošanas kampaņa. Mēs esot slinki, dumji, debili, nodevēji, kukuļņēmēji.... tādi, kas miesīgu māti gatavi pārdot, kas neko nevar un nespēj pat savu valsti pārvaldīt. Un visur kā argumenti tiek uzskaitīti valdošā prettautiskā režīma un tā izveidotās savējo birokrātijas pastrādātās nejēdzības. Un tauta pamazām sāk pakļauties šai smalki izstrādātajai smadzeņu skalošanai. Nedrīkst vainot tautu un tautas nacionālismu par noziegumiem, ko pastrādājusi valsts varu uzurpējusī partokrātiska kliķe! Nedrīkst šīs kliķes izveidotā birokrātiskā aparāta pērkamību, stulbumu un "čomu būšanu" piedēvēt visai tautai! Nedrīkst tautas likumpaklausību tulkot kā debilitāti! Tas tā pavisam īsi. ========== Par Latvijas valsti Ļoti daudz par mūsu valsts jaunāko laiku varas vēsturi stāsta Dombura dokumentālā filma "4.maija republika". Kas nav redzējis - iesaku. Mūsu valsts iedzīvotāji brauca prom un brauks prom ne jau tikai ekonomisku vai drošības iemeslu dēļ (mīlam mēs šo zemi, dzimteni, velns ar ārā), bet gan tāpēc, ka pie varas nepārtraukti nonāk vieni un tie paši vēži tikai citās kulītēs. Pilnīgs bizness un nevis valstiska domāšana. Bija prihvatizātori, kas savāca sev vai izpārdeva uzņēmumus, zemi. Bija Šleserveidīgie, kas attīstīja konkrētus biznesa projektus (AirBaltic, tranzītbizness utt.), bija un ir Lembergs, kurš valsts sektorā strādājot kļuva par miljardieri. Bija un ir tie, kas monopolizēja tādus jēdzienus kā nacionālisms, fonā piedalījās gan "balsošanas mašīnā" "treknajos gados", gan tagad piedalās pie valsts izpārdošanas caur uzturēšanas atļaujām un nacionālās monetārās politikas atdošanas Briselei/Frankfurtei. Par valsti lieliski liecina tās prezidenti. Ārsts-kukuļņēmējs, inteliģenta kanādiete, kurai par iekšpolitku bija nospļauties, 30.gadu „leģendārā Ulmaņa” uzvārda brālis, kurš tagad piedalās Garprom projektā ar nosaukumu "Dinamo" kopā ar tā laika premjeru un „trekno gadu menedžeri” Kalvīti, un tagadējais āksts, kas prihvatizēja nacionālo banku, saņēma valsts noteiktās nenormālākās algas un bonusus bankā, lai kļūtu par miljonāru un mācītu mūs visus tagad uzņēmējdarbību. Cik gan aprobežotam ir jābūt, lai piekritu teicienam, ka „Tu esi valsts!” ? Tu dzīvo šajā sistēmā, jo mīli dzimteni un negribi braukt projām, nevis mīli šo pretīgo, patmīlīgo, iedomīgo cilvēku varzu, kas ir mūsu politikā. Pamēģini pats izveidot partiju. Jāsavāc „nieka” 200 ideālistiski noskaņoti un nekur politiskajā vidē pirms tam nebijuši cilvēki, jācīnās pret Lemberga/Šķēles/Šlesera/Jurkāna/Belokoņa/uc. miljoniem un īpašumā esošajiem vai kontrolējamajiem medijiem. Pret visa veida valsts iestādēm, kuras var uzsūtīt ar nepārtrauktiem auditiem, jo tā visa sistēma ir šo politbiznesmeņu rokās, bet cilvēki, kas strādā valsts sektorā vispirms domās par algu jeb līdzekļiem izdzīvošanai un ģimenes pabarošanai, nevis par ideāliem un nepieciešamajām pārmaiņām. Pie tiesu, korupcijas apkarotāju un citu operatīvo darbinieku, tai skaitā slepeno dienestu, apšaubāmās "tīrības" un neuzpērkamības. Pie nenormālākās naudas, kas nāk politiskajās partijās no azartspēļu, banku, īstermiņa kredītu, ārvalstu politisko interešu un citiem lobijiem. Es pat negribu pats to mēģināt, jo es apzinos, cik niecīgs esmu pret to visu. Bet neviens mani nepiespiedīs kritizēt tās visas aprobežotās darbības, ko dara šie politbiznesa ielikteņi. Un nevajag man bāzt sejā demokrātijas trūkumus, ka, redz, es taču arī esmu balsotājs, ievēlējis visu to cilvēku baru, kuri netiesā nekad un nevienu, jo visi ir savā starpā ciešām saitēm tīti. Un visu vienmēr var atrisināt "ārpus tautas". Ne Parex, ne Digitālgeita, ne Liepājas Metalurgs, ne Airbaltic, ne Dienvidu tilts, ne Brīvosta, ne "Gaismas pils", ne soc.budžeta pārlikšana operacionālajā, ne Jūrmalgeita, ne daudzi citi gadījumi netiek sodīti. Tiek sodīti parastie iedzīvotāji, kurus drāž gadu desmitiem. Drāž, melo un tad apgalvo, ka viņi paši ir šī valsts un nedrīkst sūdzēties. Toties augstām valsts amatpersonām ir bezprocentu kredīti bankās un visādi citādi labumi. Orvels pat nespēja iedomāties, cik ļoti trāpīgi iztēlojās nākotnes sabiedrību. Ja vēl tam visam pieliek klāt NSA, Snoudenu, ģeopolitiku utt. Bilde uzzīmējas vienkārši šokējoša. Un tie visi politiskie biznesdarboņi pat nesaprot, ka pēc kāda laika arī viņi nevienam nebūs vajadzīgi. Un par viņiem ņirgāsies tāpat kā šobrīd ņirgajas par to iedzīvotāju daļu, kura, diemžēl, nebija gatava kapitālismam. Un par to iedzīvotāju daļu, kura auga pie tiem, kuri nebija gatavi kapitālismam un nevarēja apmaksāt savu atvašu izglītībai citā sistēmā, nevis vietējā, kuru sistemātiski vājināja, par ko liecina LV universitāšu vieta globālajos universitāšu rangos, un kura veidoja lepnus par sevi un politisko partiju stipendiātus-sekotājus, nevis līderus. Un pēdējās vēlēšanas parāda ļoti smagu tendenci – pie varas atkal ir milzīgs lērums to, kas piedalījās visās iepriekšminētajās afērās, piedalījās „balsošanas mašīnā”, piedalījās neskaitāmu likumu lemšanā, nacionalās valūtas aizslaucīšanā mēslainē. Tātad sodīto nebūs. Ne Zolitūdes pasākumā, ne Dienvidu tilta projektā, nedz LNB, nedz Airbaltic, nedz LM, tagad arī Citadeles pārdošanā. Nekad neviens no tā saucamās „politiskās elites” netiks sodīts. Un šiem cilvēkiem nav izdevīga Latvijas attīstība, jo tiklīdz ‘latvietis’ sāks attīstīties un iekrās līdzekļus, lai nomestu maskas un brīvi paustu uzskatus un veicinātu reformas, tā valdošās politmafijas pozīcijas sāks ļodzīties un brukt. Un tā visa fona valsts svin savu neatkarību, apmierinātie un „silei” pietuvinātie „dzied slavas dziesmas”, skandē dzejnieku, rakstnieku, dziesminieku pantiņus, citātus sociālajos medijos, TV ekrānos, radio. Tautai iedod brīvdienas, izveido tiešām skaistu un foršu gaismas festivālu „Staro Rīga” (festivāla rīkotāji ir tiešām lieli malači), noorganizē salūtu, un tauta ir laimīga. Opijs līdz tautai ir nonācis. Tauta nedomā, ka tie, kas to visu organizē, cenšās iedzīvotājos iedzīvināt „patriotismu avansā”, gluži vienkārši ir liekuļi, kas jau pāris dienas vēlāk, acis nepamirkšķinot, lems par kārtējo miljonu kopīgas kases nodošanu „savējiem”. Neatkarības diena, protams, ir svarīgi svētki, kurus, no otras puses, nevarētu ignorēt un nesvinēt. Bet šajā formātā – kad uzrunas saka primitīvs un tautas vienbalsīgi izbalsotās Saeimas „iebīdīts” prezidentiņš, vai tā saucamā „visiem izdevīgā” premjerministre, kas uzreiz pēc vēlēšanām Dombura raidījumā paziņo, ka nebūt nav gatava strādāt pilnus 4 gadus – man tie svētki, salūti izraisa riebumu. Un tāpat man nekādu sajūsmu neizraisa militārās tehnikas demonstrēšana Krastmalā. Tas viss notiek tikai un vienīgi „kara menedžeru” interesēs, jo visur, kur ir ieroči, tie neglābjami tiek agrāk vai vēlāk lietoti. Un tie ieroči, kas ir mums, pārsvarā ir lietoti vai mazlietoti. Un iepirkti no Skandināvijas, kura, šīs pašas 2.neatkarības laikā, savu banku darbības veida mūsu valsts iedzīvotājus ir burtiski izvarojusi vairākas reizes. Kamēr netiks sodīti mediju starmešos nepārtraukti izgaismotie „ģēniji”, kas ir vainīgie pie pēdējo 20+ gadu nelikumībām, pie sabiedrībā valdošā tiesiskā nihilisma, pie sabiedrības nepārtrauktās šķelšanas un citiem „varoņdarbiem”, tikmēr netaisos svinēt masu psihozi. Jo, kamēr tas nenotiks, tikmēr aizbraukušie Latvijas pamatiedzīvotaji, tautieši neatgriezīsies mājās, un valsts nespēs attīstīties, vienoties īstam ekonomikas „uzrāvienam, atspērienam”. Patriotisms ir rezultāts tam, ka cilvēks jūt, ka valsts pie viņa vēršas, palīdz, nodrošina ar nepieciešamo normālai dzīve, kur gan infrastruktūra (ceļi, mājas, parki, lauki, daba utt.) ir sakārtota, gan nodrošinātie pakalpojumi ir proaktīvi, pieejami un kvalitatīvi (izglītība, medicīna, soc.sistēma utt.), gan tiek nodrošināts tiesiskums, drošība. Tā visa mums nav. Un es par 100% droši apgalvoju, ka nedz Latvijā, nedz jebkur citur pasaulē nebūs nekāds patriotisms avansā, nebūs. A.S. ---------- P.S. "Cilvēku, kurš mēģina parādīt ačgārno lietu kārtību Latvijā, šajā "valstī" ir ērti un parocīgi, arī savus mazvērtības kompleksus veldzējoši, apvainot visos nāves grēkos. Inkriminēt viņam patriotisma trūkumu vai korupciju, piedēvēt atkarību no oligarhu, no krievu, no žīdu naudas. Apvainot klajā cinismā un vulgārumā, apzinātos mēģinājumos iedzīt tautu depresijā un bezcerībā. Uzstādīt gara kaišu, "atkarību" u.c. taml. "noviržu" diagnozi. Vai vienkārši publiski prasti nogānīt, publicistiski ignorēt, falsificēti "tiesiski sankcionēt" vai vispār "apklusināt" un tamlīdzīgos veidos "audzināt"... Jābrīnās, kādēļ joprojām labticīgie tautieši šodienas dižķibeles apokaliptiskajās konvulsijās nevaino šos "ciniskos klaigātājus" - kā "disidentiski orientētus tipus", kuru Patiesības vārds tomēr, kā izrādās, pat vēl līdz šim nav spējis nomaitāt visu šo mūsu labiešu, gudro galvu, cūkģīmju etc. gaišos un paliekošos tēlus "vaukšķu un reņģēdāju pūļa" masu apziņā?..." (aptuvena citāta autors: žurnālists un publicists Aivars Tarvids, publikācija "Veltā patiesība.", 31.07.2009.) P.P.S. Kaut kur tepat blogā var lasīt par to kā LR AT mani ir daudzu gadu garumā nomelnojusi. Loģiski, ka manu "patriotismu" tas ir skāris. Bet rakstu, domāju, dzīvoju pēc būtības, nevis atmaksas motivēts:)